Dodiet sev vietu un laiku, lai pabūtu šajā bezdibenī. Vienatnē. Absolūtā klusumā. Izraudiet savas asaras līdz pēdējai. Šodien. Rīt. Parīt. Cik vajag. Kamēr beigsies. Savas asaras es salīdzinu ar ūdenskritumu, kas var sasalt tikai ziemā. Un tomēr tās mēdz apstāties. Uz īsu brīdi, protams. Pēc divām stundām man iestājās ziema, sals, es bezspēkā aizmigu. Citā reizē pēc vienas stundas sasalstu uz 5-10 minūtēm, lai ieklausītos sava sirdī, un tad atkal karsts gaiss izmet mani lejā pa ūdenskritumu. Katru nakti nomirt un katru rītu atdzimt no jauna.
Cilvēki mēdz ticēt, ka bēdas ar laiku sarūk. Taču patiesībā mēs izaugam ap savām bēdām.
Tās nekur nepazūd. Mūsu ķermenis sadzīvo ar tām līdz mūža galam. Lai cik skarbi tas neskanētu - mēs vairs nekad nebūsim tādi, kādi bijām iepriekš, mēs vair nekad nepiedzīvosim tādu dzīvi, kāda bija līdz šai nelaimei, mēs vairs nekad....
Nekad vairs nebūs tā, kā bijis... Kaut tik ļoti gribētos atriezt to laiku atpakaļ...
Dodiet sev vietu un laiku, lai pabūtu šajā bezdibenī. Vienatnē. Absolūtā klusumā. Izraudiet savas asaras līdz pēdējai. Šodien. Rīt. Parīt. Cik vajag. Kamēr beigsies. Savas asaras es salīdzinu ar ūdenskritumu, kas var sasalt tikai ziemā. Un tomēr tās mēdz apstāties. Uz īsu brīdi, protams. Pēc divām stundām man iestājās ziema, sals, es bezspēkā aizmigu. Citā reizē pēc vienas stundas sasalstu uz 5-10 minūtēm, lai ieklausītos sava sirdī, un tad atkal karsts gaiss izmet mani lejā pa ūdenskritumu. Katru nakti nomirt un katru rītu atdzimt no jauna.
Tas radies Rietumu valstīs 80.gados. Būtība ir tāda, ka mēs atjaunojam attiecības ar aizgājušo viņsaulē bērnu. Citādi to sauc par “remembering” metodi.
Mēs bieži uzdodam Dievam un paši sev jautājumu, par kādiem grēkiem mums dots tāds sods.
Bieži vien cilvēki izjūt vainas apziņu sava bērna nāvē. Vaina vai būt reālā un vaina var būt iedomātā. Iedomātā vaina ir tad, kad sērojošiem vecākiem to piezīmē citi cilvēki - par to, ka viņi kaut ko izdarīja vai neizdarīja un tāpēc ar bērniņu ir notikusi tāda nelaime.
Reālā vaina ir tad, kad vecāki padomāja sliktu, pateica kaut ko vai izrīkojās ne visai labi attiecībā uz savu bērnu, un nespēj sev to piedod.
Savā sērošanas ikdienā esam pieraduši dzirdēt, ka mums ir jāatlaiž bērns, kurš ir miris, ka mums ir jāsadedzina viņa drēbes, lietas, ka mums ir jāizdara pārmaiņas mājās, ka mums jāiziet cauri 5 sērošanas stadijām, ka sēras ilgs 1-2 gadi un daudzas citas lietas.
IKREIZ, kad mirst labs, godīgs bērns, no debesīm nolaižas eņģelis, paņem bērnu uz rokām un aplido ar lielajiem spārniem visas bērna mīļotās vietas. Ceļā eņģelim ar bērnu savāc veselu pušķi dažādu puķu un nes tās līdzi uz debesīm, kur tās zied vēl krāšņāk nekā zemes virsū. Dievs piekļauj visas puķes pie savas sirds, bet vienu puķi, kas viņam šķitusi jaukāka par visām, noskūpsta; tad puķe iegūst balsi un var pievienoties svētlaimīgo garu korim.
| < Previous | | | Next > |