Ваш браузер устарел. Рекомендуем обновить его до последней версии.

Vainas sajūta

Posted 21. gada 8. Feb

Bieži vien cilvēki izjūt vainas apziņu sava bērna nāvē. Vaina vai būt reālā un vaina var būt iedomātā. Iedomātā vaina ir tad, kad sērojošiem vecākiem to piezīmē citi cilvēki - par to, ka viņi kaut ko izdarīja vai neizdarīja un tāpēc ar bērniņu ir notikusi tāda nelaime.

Reālā vaina ir tad, kad vecāki padomāja sliktu, pateica kaut ko vai izrīkojās ne visai labi attiecībā uz savu bērnu, un nespēj sev to piedod.

Abos variantos ir jāpadomā, vai tiešām šeit ir jūsu vaina? Kāda tieši? Kādā veidā esat kaitējis savam bērnam? Kas notiks, ja jūs šo vainas sajūtu atlaidīsiet?
Ja vaina ir reāla un ilgstoši neliek jums mieru, tad šajā gadījumā var palīdzēt emocionāli tēlainās terapijas metode. Vēl jūs varat lūgt aizgājušajam bērnam piedošanu, varat sarunāties ar viņu, stāstiet, ko jūs jūtat. Bērns zina un redz, cik jūs ļoti viņu mīlat, viņš arī jūs ļoti mīl un patiesībā nemaz nedusmojas uz jums.
Atcerieties svarīgu lietu - jums NAV tādas varas pār citu cilvēku dzīvībām. Kā teica viens krievu psihologs: “Nokāpjiet no pjedestāla”. Eksistē Augstākā likteņa Lēmējinstance. Un lēmums nav atkarīgs no tā, ko jūs padomājāt, ko jūs pateicāt vai ko jūs izdarījāt.
Dažās kultūrās stāsta: Dzīvības Eņģelis vēl nepiedzimušam bērnam kopā ar dvēseli iedod arī likteni un noteiktu laiku, cik viņam būs jādzīvo.
Sava mūža scenāriju katrs “raksta” vēl pirms savas inkarnācijas.