Ваш браузер устарел. Рекомендуем обновить его до последней версии.

Mācīties eksistēt no jauna…

Posted 21. gada 18. Jan

Ir ne mazums sarakstīto grāmatu par tuvinieku zaudējumiem, taču tēmu par bērniņa zaudējumu cenšas apiet ar līkumu, uzskatot, ka šādā nelaimē cilvēkam spēj palīdzēt tikai personīgā komunicēšana. Diemžēl, ne visiem cilvēkiem ir šāda iespēja vai drosme skaļi apspriest to, par ko pat sāpīgi padomāt. Taču pasniegt palīdzības roku var pat tam, kas klusi raud savās mājās un ne ar vienu nekomunicē.

Zaudējot savu bērniņu, bieži vien, māmiņa un tētis paši sev uzdod daudz jautājumu – kāpēc, par ko, ko varēja izdarīt savādāk, lai nepieļautu nelaimi. Pēc smagā zaudējuma vecāki izkrīt no ierastā dzīves ritma un nespēj sevi atrast tajās situācijās, tajā vidē, kur viņi agrāk jūtās labi. Šis briesmīgs notikums salauž, sagrauj visu shēmu, pārsvītro nākotni, ļauj pārskatīt pagātni. Bērna vecākiem ir no jauna jāmācās eksistēt parastajā dzīvē ar citiem cilvēkiem, kuri nav pārdzīvojuši sāpes.

Bērniņa aiziešana viņsaulē ir abu vecāku bēdas. Bērna tēvam un mammai ir jācenšas atbalstīt vienam otru. Nepareizi ir domāt, ka vīrieši neko nejūt. Protams, vīrietis nespēj fiziski sajust bērna zaudējumu, taču psiholoģiski un sirsnīgi pārdzīvojumi viņam nav sveši. Arī vīrieši raud, kad viņiem sāp. Un tas ir normāli.

Lielas sāpes pirmo laiku prasa vientulību. Ja gribas pabūt vienatnē, paslēpties, ir sāpīgi atrasties sabiedrībā, smaidīt, sveicināties, ļaujiet sev to. Tikai centieties pārāk ilgi neiegrimt sērās un pārāk tālu neaiziet no cilvēkiem, jo atrodoties nepārtrauktā skumju un sēru stāvoklī jūs varat sagraut savu personību.

Lai cik skarbi tas izklausītos, ir jāsaprot, ka dzīve rit uz priekšu, neskatoties uz to, ko mēs izjūtam, ko mēs izciešam, ko mēs pārdzīvojam. Daba nepiedalās cilvēku nelaimēs un nāvēs, tajā turpina ritēt savi procesi – saule joprojām spīd, lapas zaļo, putni atkal vij ligzdas. Cilvēki iet uz darbu, priecājas, svin svētkus. Mums ir jāpieņem šī patiesība. Mums ir jāpaceļas virs savas bēdas un jāsaprot, ka tādās pat bēdās atradās un atrodas daudzi cilvēki. Mēs nedrīkstam ieslēgties savās bēdās, ir jāiet no tām laukā. Tādā veidā glābsies mūsu personība, turklāt tā pieredze var būt noderīga citiem. Ar šādu mērķi arī tika radīta šī vietne – ejam laukā no savas čaulas, komunicējam, dalāmies pieredzē, esam noderīgi viens otram.

Sieviete ar saplosītu sirdi un izraudātām acīm zina, kas ir Dzīve, zina, ka tajā ir sāpes, smagie zaudējumi, un tomēr, neskatoties uz to, viņa zina, ka dzīve turpinās un katru dienu atver cilvēkam jaunus ceļus un jaunas iespējas.

Esam kopā.