Ваш браузер устарел. Рекомендуем обновить его до последней версии.

Jaunākie raksti

Narratīvs skatījums uz sērošanu + vingrinājums

Posted 3/11/2021
Tas radies Rietumu valstīs 80.gados. Būtība ir tāda, ka mēs atjaunojam attiecības ar aizgājušo viņsaulē bērnu. Citādi to sauc par “remembering” metodi.
Jau minēju iepriekš, ka Rietumos nav pieņemts atvadīties ar mirušiem bērniem. Vecāki nesaka “Ardievu”, bet gan “Esi sveicināts”.
Atceroties sava dēliņa bēres, un arī katru apmeklējumu pie kapiņa, es jutu un zināju, ka man nav jāatvadās ar bērnu. Viņš ir klāt. Un būs vienmēr. Kāpēc man būtu viņš jāatstumj no sevis prom, pasakot “Ardievu”? Mēs turpinam attiecības, tikai citādā - augstākā, garīgajā - līmenī.
Naratīvās metodes speciāliste Ņina Aleksandrikova aicina sērojošus cilvēkus stāstīt par aizgājēju. Nevis par sevi, nevis par savām jūtām, bet tieši par aizgājušo no Zemes dzīves tuvo, mīļo cilvēku.
Daudzi baidās no šīm atmiņām, bet tieši stāstīšanas tehnika mums ar vīru deva spēku un ticību izdzīvot.
Pirms 5 mēnešiem mēs nezinājām par šo metodi un tomēr dziedinājām viens otru ar stāstiem, stāstīšanu, atmiņām par to, kāds bija mūsu puika, cik izturīgs un garā stiprs bija, kur esam ceļojuši kopā, un daudz ko citu. Ļoti daudz runājām. Tagad es zinu, ka mūsdienās to sauc par naratīvo metodi.
Patiesība ir tāda, ka mēs nespējam sevi ievainot ar atmiņām par savu mirušo bērnu. Mirušais bērniņš nevar būt par mūsu sāpi, nevar būt par mūsu rētu.
Notiek sērošanas process un tas ir jāatšķir no mūsu saiknes ar mirušo bērnu.
Mūsu identitāte tiek radīta un nostiprināta sasaistoties ar citiem cilvēkiem.
Ja mēs paskatamies uz sevis ar cita cilvēka acīm, kuras ir mīlestības pilnas, tad mēs ieraugam sevi kā labu un mīlošu cilvēku. Kad mūsu tuvs cilvēciņš, mīļotais bērniņš, aiziet no dzīves, tad mēs it kā vairs nevaram paskatīties uz sevi ar viņa mīlošām actiņām. Un tad mēs pazaudējam sevi, zaudējas savas daļas.
Remembering prakse palīdz atjaunot mūsu identitāti. Tā ir stāstu stāstīšanas prakse, atmiņu prakse, kad mēs sarunājamies ar citiem cilvēkiem, kad rakstam vēstules mirušajam bērnam. Attiecības turpinās. Tas ir tā, ka tagad man ir jādzīvo par mums abiem.
 

VINGRINĀJUMS

 
Atcerieties savu eņģeļbērnu un maksimāli atklāti un godīgi atbildiet sev uz jautājumiem. Pārrunājiet ar savu partneri vai uzrakstiet atbildes savā dienasgrāmatā.
 
— Atcerieties, ko labu, patīkamu un interesantu jūs kopā ar savu bērnu darījāt?
— Kas jums patika visvairāk?
— Kāds/-a jūs kļuvāt augot kopā ar bērnu?
— Ko dzīvē jūs ieguvāt, dzīvojot, komunicējot, darbojoties kopā ar savu bērnu?
— Kas būtu, ja nekā tāda nebūtu?
— Ja jūs tagad varētu paaicināt savu aizsaulē aizgājušo eņģeļbērnu, ko viņš teiktu par to?
— Kādus vārdus viņš pateiktu, lai atbalstītu jūs?
— Kā viņš justos, redzot jūs tādā stāvoklī, kādā esat šobrīd?
— Par ko jūsu eņģeļbērns visvairāk priecātos, ja būtu jums blakus?
 
Pārlasiet savas atbildes un padomājiet par to, kas būtu iespējams jūsu dzīvē? Ja jums paliek skumji, ko jums teiktu jūsu eņģeļbērns?
 
Šī prakse palīdz virzīties uz priekšu, neiestrēgt savās sērās, bet lēnām, lēnītēm kopā ar saviem resursiem iet uz priekšu.
Naratīvajā praksē bērna nāves nepieņemšana nav noraidīšana, bet gan attiecību turpināšana. Svarīgi, lai tam būtu jēga (kāpēc man tas ir vajadzīgs un ko es darīšu ar šo atjaunoto saikni). Katram tā ir sava. Personīgi man tā palīdz turpināt eksistēt.
 
Lai miers un mīlestība </div>
</div></div><div class=