Atbalsts vecākiem

«Dzīve ir labs skolotājs un draugs. Viss nemitīgi mainās, to ir tikai jāapzinās. Var visādi iztēloties, kā viss notiks, bet realitāte vienmēr izrādīsies cita. Nestabils, ļodzīgs stāvoklis ir ideāla situācija, kurā mēs varam atvērt savu sirdi un prātu un iziet ārpus ierastajām robežām.»

Šīs rindas no grāmatas «Kad viss pajūk» skaisti “runā” par mūsu realitāti, un it kā tu visu saproti, it kā tu visu apzinies... bet... sasodīts! KĀPĒC cilvēki ir tik nelaimīgi? Kāpēc pajūk ģimenes? Kāpēc mirst bērni? Kāpēc, kāpēc, kāpēc... Kur lai atrod atbildes uz šiem jautājumiem?

Cilvēki, kuri tomēr spēj atrast dievišķo savā zemes dzīvē, izstaro mīlestību. Tā vietā lai gaidītu, kad citi viņus iemīlēs, bez jebkādien nosacījumiem viņi paši sūta mīlestību ar prātu un sirdi, tai skaitā arī paši sev.

Beznosacījuma mīlestība paceļ tevi un pasargā no egoistiskas enerģijas un no citu cilvēku uzvedības.

Dievišķā gaisma spīd tevī, tā iznāk no tevis un izgaismo visu apkārt. Tu izjūti mīlestību pret sevi tādā mērā, kādā izjūti to pret visiem pārējiem, jo tu mīli visu, ko radījis Dievs. /Pēc Dorinas Verče/

Dodiet sev vietu un laiku, lai pabūtu šajā bezdibenī. Vienatnē. Absolūtā klusumā. Izraudiet savas asaras līdz pēdējai. Šodien. Rīt. Parīt. Cik vajag. Kamēr beigsies. Savas asaras es salīdzinu ar ūdenskritumu, kas var sasalt tikai ziemā. Un tomēr tās mēdz apstāties. Uz īsu brīdi, protams. Pēc divām stundām man iestājās ziema, sals, es bezspēkā aizmigu. Citā reizē pēc vienas stundas sasalstu uz 5-10 minūtēm, lai ieklausītos sava sirdī, un tad atkal karsts gaiss izmet mani lejā pa ūdenskritumu. Katru nakti nomirt un katru rītu atdzimt no jauna.

Tas radies Rietumu valstīs 80.gados. Būtība ir tāda, ka mēs atjaunojam attiecības ar aizgājušo viņsaulē bērnu. Citādi to sauc par “remembering” metodi.

Jau minēju iepriekš, ka Rietumos nav pieņemts atvadīties ar mirušiem bērniem. Vecāki nesaka “Ardievu”, bet gan “Esi sveicināts”.

Atceroties sava dēliņa bēres, un arī katru apmeklējumu pie kapiņa, es jutu un zināju, ka man nav jāatvadās ar bērnu. Viņš ir klāt. Un būs vienmēr. Kāpēc man būtu viņš jāatstumj no sevis prom, pasakot “Ardievu”? Mēs turpinam attiecības, tikai citādā - augstākā, garīgajā - līmenī.

Mēs bieži uzdodam Dievam un paši sev jautājumu, par kādiem grēkiem mums dots tāds sods.

Jēzus Kristus saviem Skolniekiem par neredzīgo cilvēku kopš dzimšanas ir atbildējis, ka nav grēkojis nedz tas cilvēks, nedz viņa vecāki, bet slimība ir dota, lai šis cilvēks paveiktu Dieva darbus.

Tēvs Andrejs Tkačevs sērojošiem vecākiem stāsta, ka jebkuru nepatikšanu un nelaimi var pārvērst par iemeslu Dieva slavēšanai, ja mēs uzticēsimies Dievam un centīsimies saprast notikušā jēgu.

Savā sērošanas ikdienā esam pieraduši dzirdēt, ka mums ir jāatlaiž bērns, kurš ir miris, ka mums ir jāsadedzina viņa drēbes, lietas, ka mums ir jāizdara pārmaiņas mājās, ka mums jāiziet cauri 5 sērošanas stadijām, ka sēras ilgs 1-2 gadi un daudzas citas lietas.

Tiešām? Vai tiešām kāds tic, ka Kibleres-Rosas piecas sērošanas stadijas strādā? Ne. To stadiju ir vairāk. Psiholoģes atklājumi jau sen ir pagātnē. Mēs dzīvojam citā laikā, kurā vecas metodes vairs nav efektīvas. Gluži tāpat Rietumu pasaulē jau 25 gadus nestrādā metode “atlaid un aizmirsti”.

"E-ANGEL" Atbalsts vecākiem, kuri zaudējuši savus bērnus

Jaunākie raksti

Sarunas. Atbalsta grupu darbs. Tikšanās ar vecākiem un speciālistiem.

Ideāla situācija?

Dievišķā gaisma spīd tevī

Uzziedi caur sāpi

Es palikšu vakar

Bēda un sēras nekur nepazūd...

Atrodi mazu gaismiņu

Narratīvs skatījums uz sērošanu + vingrinājums

Uzticēties Dievam - vai tas ir daudz vai maz?

Vainas sajūta

Nevis atlaist un aizmirst, bet turpināt attiecības!

© 2020-2021. E-ANGEL. Atbalsts vecākiem, kuri zaudēja savus bērnus. All Rights Reserved.