Ваш браузер устарел. Рекомендуем обновить его до последней версии.

Jaunākie raksti

Sarunas. Atbalsta grupu darbs. Tikšanās ar vecākiem un speciālistiem.

Ideāla situācija?

Posted 8/30/2021
«Dzīve ir labs skolotājs un draugs. Viss nemitīgi mainās, to ir tikai jāapzinās. Var visādi iztēloties, kā viss notiks, bet realitāte vienmēr izrādīsies cita. Nestabils, ļodzīgs stāvoklis ir ideāla situācija, kurā mēs varam atvērt savu sirdi un prātu un iziet ārpus ierastajām robežām.»
Šīs rindas no grāmatas «Kad viss pajūk» skaisti “runā” par mūsu realitāti, un it kā tu visu saproti, it kā tu visu apzinies... bet... sasodīts! KĀPĒC cilvēki ir tik nelaimīgi? Kāpēc pajūk ģimenes? Kāpēc mirst bērni? Kāpēc, kāpēc, kāpēc... Kur lai atrod atbildes uz šiem jautājumiem?
Read the rest of this entry »

Dievišķā gaisma spīd tevī

Posted 8/30/2021
Cilvēki, kuri tomēr spēj atrast dievišķo savā zemes dzīvē, izstaro mīlestību. Tā vietā lai gaidītu, kad citi viņus iemīlēs, bez jebkādien nosacījumiem viņi paši sūta mīlestību ar prātu un sirdi, tai skaitā arī paši sev.
Beznosacījuma mīlestība paceļ tevi un pasargā no egoistiskas enerģijas un no citu cilvēku uzvedības.
Dievišķā gaisma spīd tevī, tā iznāk no tevis un izgaismo visu apkārt. Tu izjūti mīlestību pret sevi tādā mērā, kādā izjūti to pret visiem pārējiem, jo tu mīli visu, ko radījis Dievs. /Pēc Dorinas Verče/
Read the rest of this entry »

Uzziedi caur sāpi

Posted 8/30/2021
Kad tava iekšējā pasaule ir sabrukusi...
kad sapņi un cerības ir izgaisuši kā nebijuši...
kad dzīvē un apģērbā nesaskati krāsas...
kad tava sirds dzīvo atškirīgu dzīvi no smadzenēm...
kad tava miesa dzīvo atškirīgu dzīvu no dvēseles...
kad viss, kam tu pieskaties, kļūst pelēcīgs un nenozīmīgs...
kad visur, kur tu ierodies, ir vientulības sajūta...
— dodies dabā un lūdz!
Read the rest of this entry »

Es palikšu vakar

Posted 7/31/2021
Laiks ir nežēlīgs. Laiks negaida nevienu. Laikam vienalga, ka tev sāp. Laiks dzīvo savu dzīvi. Lai rit uz priekšu. Laiks nekad neiet atpakaļ.
Tik pēc mirkļa atskaties — jau paskrējušas nedēļas, mēneši, gadi... Bet tavs personīgais pulkstenis tik rāda 1.47. Tas nekas, ka šodien 31.07.2021. Bet vakar bija 11.10.2020. Vakar. Tas notika vakar. Arī pēc gadiem tas būs “vakar”.
Dzīve apstājās.
Lai tas pulkstenis iet. Bet es palikšu vakar.
Read the rest of this entry »

Bēda un sēras nekur nepazūd...

Posted 6/7/2021

Cilvēki mēdz ticēt, ka bēdas ar laiku sarūk. Taču patiesībā mēs izaugam ap savām bēdām.

Tās nekur nepazūd. Mūsu ķermenis sadzīvo ar tām līdz mūža galam. Lai cik skarbi tas neskanētu - mēs vairs nekad nebūsim tādi, kādi bijām iepriekš, mēs vair nekad nepiedzīvosim tādu dzīvi, kāda bija līdz šai nelaimei, mēs vairs nekad....

Nekad vairs nebūs tā, kā bijis... Kaut tik ļoti gribētos atriezt to laiku atpakaļ...

Read the rest of this entry »

Atrodi mazu gaismiņu

Posted 3/15/2021

Dodiet sev vietu un laiku, lai pabūtu šajā bezdibenī. Vienatnē. Absolūtā klusumā. Izraudiet savas asaras līdz pēdējai. Šodien. Rīt. Parīt. Cik vajag. Kamēr beigsies. Savas asaras es salīdzinu ar ūdenskritumu, kas var sasalt tikai ziemā. Un tomēr tās mēdz apstāties. Uz īsu brīdi, protams. Pēc divām stundām man iestājās ziema, sals, es bezspēkā aizmigu. Citā reizē pēc vienas stundas sasalstu uz 5-10 minūtēm, lai ieklausītos sava sirdī, un tad atkal karsts gaiss izmet mani lejā pa ūdenskritumu. Katru nakti nomirt un katru rītu atdzimt no jauna.

Read the rest of this entry »

Narratīvs skatījums uz sērošanu + vingrinājums

Posted 3/11/2021
Tas radies Rietumu valstīs 80.gados. Būtība ir tāda, ka mēs atjaunojam attiecības ar aizgājušo viņsaulē bērnu. Citādi to sauc par “remembering” metodi.
Jau minēju iepriekš, ka Rietumos nav pieņemts atvadīties ar mirušiem bērniem. Vecāki nesaka “Ardievu”, bet gan “Esi sveicināts”.
Atceroties sava dēliņa bēres, un arī katru apmeklējumu pie kapiņa, es jutu un zināju, ka man nav jāatvadās ar bērnu. Viņš ir klāt. Un būs vienmēr. Kāpēc man būtu viņš jāatstumj no sevis prom, pasakot “Ardievu”? Mēs turpinam attiecības, tikai citādā - augstākā, garīgajā - līmenī.
Read the rest of this entry »

Uzticēties Dievam - vai tas ir daudz vai maz?

Posted 3/7/2021
Mēs bieži uzdodam Dievam un paši sev jautājumu, par kādiem grēkiem mums dots tāds sods.
Jēzus Kristus saviem Skolniekiem par neredzīgo cilvēku kopš dzimšanas ir atbildējis, ka nav grēkojis nedz tas cilvēks, nedz viņa vecāki, bet slimība ir dota, lai šis cilvēks paveiktu Dieva darbus.
Tēvs Andrejs Tkačevs sērojošiem vecākiem stāsta, ka jebkuru nepatikšanu un nelaimi var pārvērst par iemeslu Dieva slavēšanai, ja mēs uzticēsimies Dievam un centīsimies saprast notikušā jēgu.
Read the rest of this entry »

Vainas sajūta

Posted 2/8/2021

Bieži vien cilvēki izjūt vainas apziņu sava bērna nāvē. Vaina vai būt reālā un vaina var būt iedomātā. Iedomātā vaina ir tad, kad sērojošiem vecākiem to piezīmē citi cilvēki - par to, ka viņi kaut ko izdarīja vai neizdarīja un tāpēc ar bērniņu ir notikusi tāda nelaime.

Reālā vaina ir tad, kad vecāki padomāja sliktu, pateica kaut ko vai izrīkojās ne visai labi attiecībā uz savu bērnu, un nespēj sev to piedod.

Read the rest of this entry »

Nevis atlaist un aizmirst, bet turpināt attiecības!

Posted 2/6/2021
Savā sērošanas ikdienā esam pieraduši dzirdēt, ka mums ir jāatlaiž bērns, kurš ir miris, ka mums ir jāsadedzina viņa drēbes, lietas, ka mums ir jāizdara pārmaiņas mājās, ka mums jāiziet cauri 5 sērošanas stadijām, ka sēras ilgs 1-2 gadi un daudzas citas lietas.
Tiešām? Vai tiešām kāds tic, ka Kibleres-Rosas piecas sērošanas stadijas strādā? Ne. To stadiju ir vairāk. Psiholoģes atklājumi jau sen ir pagātnē. Mēs dzīvojam citā laikā, kurā vecas metodes vairs nav efektīvas. Gluži tāpat Rietumu pasaulē jau 25 gadus nestrādā metode “atlaid un aizmirsti”.
Read the rest of this entry »